Ne vienmēr dabas dotās rokas un galva ir pazīme, ka var visu

Ne vienmēr dabas dotās rokas un galva ir pazīme, ka var visu

Viens no galvenajiem problēmu cēloņiem ir tas, ka pie pirts izbūves ķeras nespeciālists. Arī elektrību ievilkt labāk uzticēt nevis zobārstam, bet elektriķim. Ne vienmēr dabas dotās rokas un galva ir pazīme, ka pats var paveikt visu. Arī profesionālam būvniekam ne vienmēr ir priekšstats, kā pirts jābūvē. Sadzīvē liela daļa nelaimju sākas ar vārdiem – “skaties kā es māku” vai “paturi manu aliņu”, tad pirts būvniecībā – “… bet manam draugam tā ir” vai “man viens meistars teica.”

Pats vienkāršākais — sameklēt kaut vai tos pašus boļševiku laika GOST, neviens vēl neko jaunāku nav izdomājis, un pamatbūtībā nekas nav mainījies. Joprojām tiek izmantoti 1963. gada standarti, ir klāt nākušas Eiropas Savienības prasības (tās gan attiecībā pret konstrukcijām ir pat «bargākas» — tikai, vai tas ir ceļš uz jūsu pirts ilgmūžību?). Tās ir prasības ventilācijai, grīdas konstrukcijai, ugunsdrošībai, un, ja tās ievēro, pirti izbūvējot, respektējot standartus, pirts funkcionēs gadiem ilgi. Jāņem vērā, ka pirts ir visnotaļ agresīva vide, tādēļ sīkumu nav.

Būtiski ir, kādās telpās pirts tiek izbūvēta. Ja šī telpa ir ar palielinātu mitrumu, tātad jādomā par papildu hidroizolāciju un papildu ventilāciju starp esošo konstrukciju un sienām. Koks ir koks — var būvēt ar normālu, pareizi žāvētu koku, kas pēc žāvēšanas vēl apstrādāts ar speciāliem līdzekļiem, bet arī tas neizturēs nepareizu ekspluatācijas režīmu. Ja ir normāla tvaika izolācija un, pats svarīgākais - ventilācija, nekāds pelējums un pūšana nesāksies.

Diemžēl prakse rāda, ka par to netiek domāts. Pirtis mēdz izbūvēt pagrabos, kur sienas vienmēr ir mitras, tajās jau ir sēnīte, un pēc pusgada tā jau pārgājusi uz pirts konstrukcijām. Ko var gribēt no regulāri appludināta pagraba. Par mitrumu jādomā arī būvniecības laikā, ja turpinās betonēšanas darbi, koksne šo paaugstināto mitrumu uzsūks, un konstrukcijām tas būs beigu sākums. Kokmateriāls paaugstinātajā mitrumā piebriest, un, kad sāk atkal žūt, rodas neatgriezeniski procesi.

Tādēļ praksē pieņemts, ka tiek sagatavots darbu veikšanas plāns, kurā paredz, kādi darbi kādā secībā tiks veikti un kādas prasības jāievēro. Piemēram, neviens būvniecības speciālists mitros darbus nerekomendēs veikt ziemā. Bet dzīvē jau notiek dīvainas lietas.

Būtu jāņem vērā, ka kokmateriāls jāiestrādā pēdējais. Nevar to iebūvēt un vēl pēc tam veikt kādus betona darbus, kā arī veikt kādus apdares, slīpēšanas darbus nozīmē, ka koks uzsūks visus netīrumus un putekļus.

Nav komentāru

Komentēt