BŪVĒSIM UN BAUDĪSIM LABU PIRTI - LABAS PIRTS BŪVES NOSLĒPUMI

Ne vienmēr dabas dotās rokas un galva ir pazīme, ka var visu

Wed, 02 Aug 2017 09:07:00 +0000

Ne vienmēr dabas dotās rokas un galva ir pazīme, ka var visu

Viens no galvenajiem problēmu cēloņiem ir tas, ka pie pirts izbūves ķeras nespeciālists. Arī elektrību ievilkt labāk uzticēt nevis zobārstam, bet elektriķim. Ne vienmēr dabas dotās rokas un galva ir pazīme, ka pats var paveikt visu. Arī profesionālam būvniekam ne vienmēr ir priekšstats, kā pirts jābūvē. Sadzīvē liela daļa nelaimju sākas ar vārdiem – “skaties kā es māku” vai “paturi manu aliņu”, tad pirts būvniecībā – “… bet manam draugam tā ir” vai “man viens meistars teica.”

Pats vienkāršākais — sameklēt kaut vai tos pašus boļševiku laika GOST, neviens vēl neko jaunāku nav izdomājis, un pamatbūtībā nekas nav mainījies. Joprojām tiek izmantoti 1963. gada standarti, ir klāt nākušas Eiropas Savienības prasības (tās gan attiecībā pret konstrukcijām ir pat «bargākas» — tikai, vai tas ir ceļš uz jūsu pirts ilgmūžību?). Tās ir prasības ventilācijai, grīdas konstrukcijai, ugunsdrošībai, un, ja tās ievēro, pirti izbūvējot, respektējot standartus, pirts funkcionēs gadiem ilgi. Jāņem vērā, ka pirts ir visnotaļ agresīva vide, tādēļ sīkumu nav.

Būtiski ir, kādās telpās pirts tiek izbūvēta. Ja šī telpa ir ar palielinātu mitrumu, tātad jādomā par papildu hidroizolāciju un papildu ventilāciju starp esošo konstrukciju un sienām. Koks ir koks — var būvēt ar normālu, pareizi žāvētu koku, kas pēc žāvēšanas vēl apstrādāts ar speciāliem līdzekļiem, bet arī tas neizturēs nepareizu ekspluatācijas režīmu. Ja ir normāla tvaika izolācija un, pats svarīgākais - ventilācija, tad nu nekāds pelējums neparādīsies un pūšana nesāksies.

Diemžēl prakse rāda, ka par to netiek domāts. Pirtis mēdz izbūvēt pagrabos, kur sienas vienmēr ir mitras, tajās jau ir sēnīte, un pēc pusgada tā jau pārgājusi uz pirts konstrukcijām. Ko var gribēt no regulāri appludināta pagraba. Par mitrumu jādomā arī būvniecības laikā, ja turpinās betonēšanas darbi, koksne šo paaugstināto mitrumu uzsūks, un konstrukcijām tas būs beigu sākums. Kokmateriāls paaugstinātajā mitrumā piebriest, un, kad sāk atkal žūt, rodas neatgriezeniski procesi.

Tādēļ praksē pieņemts, ka tiek sagatavots darbu veikšanas plāns, kurā paredz, kādi darbi kādā secībā tiks veikti un kādas prasības jāievēro. Piemēram, neviens būvniecības speciālists mitros darbus nerekomendēs veikt ziemā. Bet dzīvē jau notiek dīvainas lietas.

Būtu jāņem vērā, ka kokmateriāls jāiestrādā pēdējais. Nevar to iebūvēt un vēl pēc tam veikt kādus betona darbus, kā arī veikt kādus apdares, slīpēšanas darbus nozīmē, ka koks uzsūks visus netīrumus un putekļus.

Koka režģis uz pirts grīdas

Tue, 06 Jan 2015 17:13:00 +0000

Pirtī bieži tiek izmantots īpašs grīdas režģis, kas izgatavots no koka. Tomēr, kādam nolūkam tas paredzēts, patiesībā, zina ne katrs. Šoreiz atklāšu, kādam nolūkam bija paredzēti grīdas režģi.

Pirti latvieši izmantojuši jau izsenis. Senāk un ne tik sen cilvēki vēl nezināja vai arī negribēja zināt, ka pamatu iebūve jebkurai ēkai jāveic zem augsnes sasalšanas dziļuma, un tas bija dabiski un pašsaprotami, ka visas grīdas bija aukstas. Tajā laikā radās tradīcija novietot uz grīdas koka režģi. Laika gaitā būvnieku pieredze vairojās un koka režģus izmantoja tikai pirtī. Šāds režģis spēj ne tikai pasargāt kājas no saskares ar auksto grīdu, bet arī novērst slīdēšanu un kritienus uz slapjās grīdas.

Ar zinātnes attīstību veselības un medicīnas jomā, kļuva zināms, ka pirts grīda ir lieliska vieta, lai attīstītos dažnedažādi slimību izraisoši mikroorganismi. Uz nekoptas grīdas var viegli uzņemt dažādas sēnīšu slimības. Tajā pašā laikā pilnīgi attīrīt grīdu ir gandrīz neiespējami, bet režģi var vienkāršāk noņemt un apstrādāt, izmantojot antiseptiskas līdzekļus, kā arī tos var atstāt saulē nožūt vai biežāk nomainīt pret jauniem.

Kur pirtī izmanto koka grīdas režģi?

To izmanto, kur vien iespējams, kur cilvēki uzturas basām kājām. Lielisks variants, protams, ir atsevišķas pirts čības, bet ne visur tās pieejamas. Šie koka režģi noteikti kārtīgi jāžāvē pēc katras pirts dienas. Turklāt tos nepieciešams ne tikai pamatīgi nožāvēt, bet arī apstrādāt ar antiseptiku. Nepieciešams izveidot atbilstoši izgatavotu un koptu režģi arī mazgāšanās telpā, kur tas novērš slīdēšanas rezultātā gūtas traumas, un, otrkārt, tas aizsargā no sēnīšu infekcijām.

Īpaša uzmanība jāpievērš tā tīrībai un drošībai. Neaizmirstiet apstrādāt un pilnībā izžāvēt grīdas režģi, jo no tā tīrības ir atkarīga jūsu veselība. Ilgstoši mitrumā atradies koks ir ļoti slidens un bagāts ar mikroorganismiem.

Kas galvenokārt jāņem vērā izvēloties koka režģu grīdu?

Pirmkārt, ir jāpārliecinās, ka koksne ir augstas kvalitātes, un ka tā var izturēt arī brangāka cilvēka svaru. Tāpat ir nepieciešams zināt, vai režģis apstrādāts ar videi un cilvēka organismam īpaši draudzīgu antiseptiķi. Pēc tam rūpīgi izvērtē visu režģa konstrukciju. Atstarpes starp tā latām nedrīkst būt vairāk par trim centimetriem (ideālā variantā 2,5 cm). Arī attālums no grīdas pamatseguma līdzīgs, tas nepieciešams, lai kāja nevarēja paslīdēt zem režģa. Šķērsvirziena konstrukcijas latas jāstiprina pie pašas malas, lai uzkāpjot uz tās, režģis nepaceltos.

Skaidrs ir viens - katrai konstrukcijai un materiālam ir savas pozitīvās un arī negatīvās iezīmes. Koka režģa cilāšanas, žāvēšanas, regulārās antiseptēšanas, ilgtspējas neesamības un sava lielā slinkuma dēļ, es izvēlos apsildāmu neslīdošu flīžu grīdu.

Lai stabila grīda un viegls gars!

Hidroizolācija pirtī

Wed, 31 Dec 2014 11:38:21 +0000

Latviešu pirts izceļas ar ne pārāk augstu temperatūru - no 50 līdz 90 grādiem, bet pats galvenais, ar ievērojamu gaisa mitrumu. Der atcerēties, ka mitrumam ir kaitīga ietekme, jo īpaši uz koka konstrukcijām un apdari. Piemēram, sēnītes un pelējums, kas ir ļoti kaitīgi veselībai. Lai pasargātu sevi un pirti, un veselību tiem, kas tajā pērsies, ir jāveic pirts telpu un atsevišķu konstrukciju hidroizolācija.

Pirts būvniecība sevī ietver kvalitatīvu un tehniski pareizi iestrādātu hidroizolāciju, jo pērtuvē neizbēgama ir krasa temperatūras maiņa mitrā vidē, kā rezultātā kondensāts veidojas uz visām virsmām pirts telpās. Pareizi veikta virsmu un konstrukciju hidroizolācija aizsargās arī siltumizolācijas materiālus, kas bieži absorbē un uzkrāj mitrumu, tādā veidā zaudējot savu kvalitāti. Tādēļ uzticama un droša hidroizolācija pirtī ir ķīla, ka drīz vien nebūs nepieciešams sarežģīts un dārgs remonts.

Pirts hidroizolācija ietver sevī virkni veicamo darbu. Pirmais solis ir piemērotas hidroizolācijas izvēle, ko ieteicams uzticēt speciālistam. Ēkas pamatu hidroizolācijai izmanto „krāsošanu” vai aplīmēšanu. Krāsošanas metode ir, kad iekšējās un ārējās pamatu virsmas noklāj ar asfalta vai bituma mastiku. Tāpat ir iespējams izmantot izolācijas materiālus uz kaučuka vai polimēru bāzes vai arī obstrukcijas ekrānus. Līmējot hidroizolāciju, izmanto ruļļveida materiālu, kas ar mastiku tiek pielīmēts pamatiem un cokolam no ārpuses. Pirms aplīmēšanas virsmai jābūt izlīdzinātai un tīrai.

Pamatu hidroizolācija pasargā pirts telpas no mitruma iedarbības, gan iekšpusē, gan ārpusē. Tomēr pirts ēkas aizsardzība pret mitruma ietekmi ar šo posmu nav pabeigta. Vienlīdz svarīgi ir veikt kvalitatīvu iekštelpu hidroizolāciju.

Hidroizolācija sienām, griestiem un grīdām (mūra ēkās) veicama ar "auksto" metodi, kuras pamatā – mastikas uz asfalta bāzes, kas kā pildvielu satur vismaz 15% portlandcementa. Grīdas hidroizolācijas segumiem izmanto polimēra audumu vai speciāli apstrādātu ruberoīdu, jo šādiem materiāliem nav bīstama puve. Hidroizolācijai sienām var izmantot speciālu apmetumu, krāsojumu ar polimērbitumu vai modificēto cementu, kas ir izturīgi pret augstām temperatūrām.

Pērtuvē zem grīdas seguma parasti liek hidroizolācijas kārtu, ar ko 150–200 mm augstumā nosedz arī sienu. Tiesa, šādu hidroizolācijas kārtu ierīko tad, ja veido siltinātu grīdu, starp divām betona vai cementa javas kārtām iestrādājot siltumizolācijas starpliku – cietās minerālvates plāksnes. Hidroizolāciju parasti neierīko, ja siltināšanai izmanto putupolistirolu vai tamlīdzīgus materiālus, kam pašiem jau piemīt hidroizolācijas īpašības. Betona grīda nedrīkst būt sasaistīta ar sienām, jo ēkas nevienmērīgas sēšanās gadījumā tas izraisīs plaisu rašanos. Starp grīdu un sienām ieteicams ievietot elastīgas starplikas, piemēram, cieto vai puscieto minerālvates plākšņu vai kokšķiedru plātņu atgriezumus vai citus līdzīgus materiālus.

Locītās, ieliekamo detaļu un materiālu pārklājuma vietās hidroizolācijas slāņus nepieciešams dublēt.

Svarīgs pirts hidroizolācijas elements ir šuvju apdare. Nepieciešams, lai šuves ir ūdensizturīgas. Hermetizētājiem šuvēs ir jābūt elastīgiem, lai tie neplaisātu.

Pat ideālai pirts grīdas hidroizolācijai nebūs jēgas, ja nebūs paredzēta pietiekošu ūdens novadīšana. Grīdai ir jābūt ar atbilstošu slīpumu, lai novērstu ūdens uzkrāšanos atsevišķās vietās. Tādējādi hidroizolācija nebūs kontaktā ar ūdeni. Noteces caurulei noteikti jāiztur augstas temperatūras un tai jābūt aizsargātai pret koroziju.

Ļoti svarīgs būvniecības etaps – pirts ēkas jumta konstrukcijas hidroizolācija. Tiek veikta koka konstrukcijas elementu apstrāde gan no iekšpuses, gan ārpuses. Svarīgi, lai hidroizolācijas materiāls ir ar zemu uzliesmojamību. Šādus hidroizolācijas materiālus ir viegli uzklāt ar otu vai rullīti. Ārpusē pēc hidroizolācijas uzklāšanas izmanto tradicionālos jumta materiālus atkarībā no jumta veida.

Vissvarīgākais, lai hidroizolācijas materiāli ir videi draudzīgi un neizdala kaitīgus ķīmiskos savienojumus. Šis faktors pirts būvniecībā ir īpaši svarīgs, jo pēršanās procesa laikā esam atvērti pret visu veselīgo un pozitīvo, un uzņēmīgi arī pret visādām draņķībām.

Visbiežāk pieļautās kļūdas

Wed, 31 Dec 2014 10:00:18 +0000

Ja pirti būvē pašu spēkiem cilvēki, kuru ikdiena nav saistīta ar būvniecību vai arī tajā ir maz pieredzes, darba procesā var tikt pieļautas dažādas kļūdas, piemēram,

- neiebūvēta pareiza hidroizolācija vai tvaika izolācija;

- nepareizi apstrādāti koka konstrukciju un apdares materiāli;

- nepareizi uzstādīta krāsns vai ventilācija (to pareizai uzstādīšanai ir jāzina aroda noslēpumi un smalkas nianses);

- nepareizā leņķī ieklātas flīzes (to kritums ūdens notecei nepietiekams);

- kanalizācijas cauruļu diametri ir neatbilstoši (visbiežāk tie ir par mazu);

- kļūdaini izvēlēti lāvu augstumi (ļoti būtiska nianse) utt.

Tāpat meistaram ir jāprot pirti pareizi izolēt, siltināt, apšūt, apstrādāt dēlīšus un lāvas.

Pirms sāc pirts būvniecību ir nepieciešams kārtīgi izplānot tās izvietojumu un jāparūpējas, lai izmantotais materiāls, piemēram, koks nepūtu, telpās neuzkrātos mitrums un ūdens pareizi notecētu.

Ja pirts būvniecību plāno uzticēt speciālistam, tad pirms kādu izvēlies, aicinu pārliecināties par viņa kvalifikāciju un pieredzi. Turklāt nedrīkst aizmirst arī par to, ka pieaicinātajam speciālistam būtu jāseko līdzi noalgoto darbinieku veikumam.

Neganti daudz smalkas aroda nianses, kuras jāņem vērā, tādēļ jau arī uzvalkus paši tomēr nešujam un zobus pašrocīgi nelabojam.

KO NEDRĪKST DARĪT

Mon, 29 Dec 2014 16:03:13 +0000

Nekādā gadījumā nedrīkst izveidot gaisa pieplūdes atveres vienā līmenī ar atplūdi vai arī griestu līmenī. Tad aukstā un karstā gaisa plūsmas nevarēs jaukties vienmērīgi, bet pati pērtuve sakarsīs ļoti lēni. Tādā pērtuvē izjutīsiet diskomfortu un būs grūti elpot.

Nedrīkst aizmirst par ventilācijas sistēmas apkopi, parasti to dara 2 reizes gadā.

Ar sliktām dziesmām nopietnu kaitējumu nodarīt nevar, bet ar sliktu ventilāciju gan var!

Mon, 29 Dec 2014 16:01:58 +0000

Šis ir īss apraksts par ventilāciju pirtī, tās darbības principu un svarīgākajiem aspektiem. Pašas galvenās problēmas, no kurām nepieciešams izvairīties, izbūvējot ventilācijas sistēmu, ir skābekļa trūkums un caurvējš. Pareiza ventilācija palīdzēs padarīt pirtis apmeklējumus par īstu prieku dvēselei un ķermenim.

Ierīkojot ventilācijas sistēmu pirtī, ir svarīgi atcerēties, ka katra pirts un katra krāsns ir ar savu unikālu "raksturu". Tāpēc, universālu recepšu ventilācijā vienkārši nevar būt. Viss ir jāpārbauda un jāpielāgo individuāli, ievērojot vien svarīgos pamatnosacījumus bez kuriem pūles ir veltīgas.

DAŽĀDI VENTILĀCIJAS SISTĒMAS REŽĪMI

Mon, 29 Dec 2014 15:55:13 +0000

Sistēma jāuzstāda tā, lai jūs varētu viegli pārvaldīt gaisa plūsmu jebkurā laikā.

Krāsns atrodas pie tālākās sienas. Ventilācijas nosūces atveres ir pie pretējās sienas: ieplūde - aiz krāsns.

- Ventilācijas sistēma atrodas pērtuves uzsildīšanas režīmā - abas atplūdes ejas slēgtas, ievadi atvērti (6.attēls).

Izmantojot pērtuvi, kad pirts uzsilusi, aizveram augšējo izplūdes vārstu un apakšējo atveram. Tas ir nepieciešams, lai telpā sāktos gaisa cirkulācija.

- Ventilācijas sistēma atrodas pēršanās režīmā - zemākā atplūdes eja atvērta, ievadi atvērti (7.attēls).

Aukstais gaiss nāk no apakšas un sasilstot ceļas uz augšu. Daļa no tā iziet ārā daļa cirkulē telpās. Tādējādi, siltais gaiss uzreiz neiziet, jo augšā izveidojas karstā gaisa slānis, un, kas ir ļoti svarīgi, ka gaiss tiek sajaukts visā telpā vienmērīgi sasilstot, ieskaitot zemākos slāņus.

Pēc pēršanās jāatver visus vārstus, lai no telpām izietu viss mitrums, jo pirtij jābūt sausai, lai to pasargātu no pelēšanas, pūšana un citām nevēlamām parādībām.

- Ventilācijas sistēma atrodas pērtuves vēdināšanas režīmā - atplūdes ejas atvērtas, ievadi atvērti (8.attēls).

VENTILĀCIJAS ĪPATNĪBAS PIRTIJ, KAS IZBŪVĒTA MŪRA ĒKĀ

Mon, 29 Dec 2014 15:52:15 +0000

Pirtij ķieģeļu vai mūra ēkā ventilācijas nodrošināšana ir nedaudz atšķirīga, bet tas ir tajā gadījumā gadījumā, kad tiek būvēta ievērojama apjoma ēka, kas paredzēta lielam klientu kopumam. Ja pērtuve ir neliela vai vidēja, tad svarīgākie aspekti ir jau izklāstīti iepriekš, vienīgi veicot sienu apdari ar dēlīšiem, neaizmirstiet atstāt gaisa spraugu – jāžāvē būs ne tikai koka apdare, bet arī nesošās sienas.

Tagad, vairāk par to, kā uzstādīt ventilāciju šādā pirtī. Būtiskākie derīgas ventilācijas sistēmas izveidošanas stūrakmeņi ir atzīmēti iepriekš.

Uzstādīšana pati par sevi ir samērā vienkārša. Pie galvenās caurules pievienojam atzarus, kas iet uz dušas telpu, ģērbtuvi, atpūtas telpu, kopumā visām telpām pirtī. Ja nepieciešams pastiprināt ventilāciju, ventilācijas sistēmā uzstādām ventilatorus un pretvārstus, lai virzītu gaisa plūsmu mums vajadzīgajā virzienā.

Ja nejūtaties ļoti pārliecināti šajā jomā, jūs vienmēr varat nolīgt speciālistu, kurš izstrādās ventilācijas diagrammu un sniegs padomus par sistēmas uzstādīšanu.

PIRTS VENTILĀCIJAS SISTĒMA – VISPĀRĒJIE UN ĪPAŠIE PRINCIPI

Mon, 29 Dec 2014 15:51:04 +0000

Parasti ventilācijas sistēma pirts kompleksos paredzēta diviem galvenajiem darbības mērķiem, kā tagad moderni saka - divi vienā:

- pērtuves izmantošanas laikā - piegādā svaigu gaisu, lai nodrošinātu pilnvērtīgu pēršanās procesu;

- pēc tā - ātru un kvalitatīvu visu pirts telpu ventilāciju un žāvēšanu, kas ievērojami palielina koka detaļu un konstrukciju, kā arī pirts ēkas ekspluatācijas laiku kopumā.

Tieši tādēļ, uzstādot ventilācijas sistēmu, nepieciešams nodrošināt abas šīs funkcijas. Tas nav tik grūti, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā.

Tātad, kādiem galvenajiem principiem jābūt īstenotiem pērtuvē pēršanās laikā? To nav sevišķi daudz:

- ienākošais svaigais gaiss nedrīkst izjaukt pērtuves temperatūras režīmu;

- dažādas temperatūras gaiss pērtuves telpā noslāņojas – pie grīdas ir aukstākais, uz zemākās lāvas - komfortabls, un uz augšējās lāvas tuvāk pie griestiem – karstākais;

- pa ventilācijas šahtām aizejošais gaiss ir ar mazāko skābekļa un lielāko oglekļa dioksīda koncentrāciju.

Pareiza ventilācijas sistēmas pirtī ļauj mums realizēt visus minētos principus, tātad uzturēt nepieciešamo mikroklimatu pērtuvē.

Kā tas tiek paveikts? Gluži vienkārši:

- svaigais gaiss telpā ieplūst pa ventilācijas kanālu tieši zem krāsns, lai gaiss izplatoties telpā sasiltu līdz nepieciešamajai temperatūrai;

- ventilācijas kanālu atveres izplūstošajam gaisam izvietotas no krāsns pretējā sienā, bet labākais risinājums ja tie izbūvēti telpā pa diagonāli attiecībā pret krāsni, tā nodrošinot vienmērīgu sasilušā gaisa izplatīšanos visā pērtuvē;

- galvenā gaisa nosūce atrodas tuvāk griestiem, ar kuras palīdzību varam veiksmīgi regulēt mikroklimatu pērtuvē pēršanās laikā to atverot un aizverot pēc nepieciešamības;

- ieteicama papildus atvere, kura atvērta pēršanās laikā – 1-1,2 metri no telpas grīdas (starp griestiem un grīdu telpas vidū), kas ļauj pilnā apmērā saglabāt tvaiku tuvāk griestiem „tvaika kabatā”;

- vēl viena papildus atvere atrodas pie pašas pērtuves telpas grīdas, kura tiek atvērta pirts kurināšanas laikā, kad pārējās nosūces aizvērtas, tādā veidā nodrošinot sasilušā gaisa cirkulāciju tādā režīmā un amplitūdā, ka iespējams sasildīt pat grīdas virsmu, kas citā veidā bez apsildāmo grīdu ierīkošanas nav realizējams.

Kad visi šie nosacījumi izpildīti, pirts procedūras sniegs tieši to efektu, kurām tās ir paredzētas. Pamatīga telpas ventilācija pērtuvē ar strauju izžāvēšanu, kas ir ļoti svarīgi koka daļām, ļaus izvairīties no nevajadzīgām problēmām, ko var radīt pelējuma sēnītes parādīšanās.

Sen izplatījies mīts, ka jāatstāj sprauga gaisa pieplūdei zem pērtuves durvīm. Tas ir lieki, jo pareizi izveidotai ventilācijas sistēmai papildus nekontrolējamā gaisa padeve nav nepieciešama. Šobrīd visbiežāk pirtīs uzstādāmās rūdītā stikla durvis nav pakļautas mitruma ietekmes deformācijām, tādēļ tās iespējams uzstādīt samērā blīvi noslēdzošas, tātad nerada lieku gaisa cirkulāciju pērtuvē.

Daļēji notiek gaisa apmaiņa, kad durvis tiek atvērtas, tad notiek tā sauktā „zalves” vēdināšana, kura var tikt realizēta nepieciešamības gadījumā, veicot īpašas kontrastprocedūras, ja pērtuves telpā ir logs, kas arī ir būtisks nosacījums kvalitatīvai pirts izmantošanai un pozitīvu emociju iegūšanai.

KĀ IERĪKOT LABU VENTILĀCIJU?

Mon, 29 Dec 2014 15:49:07 +0000

Ieejošo aukstā gaisa ventilācijas atveri ierīko nedaudz zemāk par krāsni, izejošo – pretējā sienā pie griestiem. Ja krāsns kurtuve atrodas pašā pērtuvē, tad noteikti jāparedz degšanas procesam pietiekoša atsevišķa gaisa pieplūde, jo pretējā gadījumā kurināšanas process “apēdīs” telpā esošo skābekli ātrāk kā jūs pagūsiet to uzņemt savās plaušās un tad pēršanās nesniegs baudījumu, bet vienīgais guvums būs nespēks un galvassāpes.

Pamatvērtības, kas jāievēro, lai uzbūvējot pirti, tajā ikviens justos lieliski

Ventilācija sākas ar krāsni
Gaisa pieplūde
Gaisa aizplūšana
Apkures un ventilācijas sistēmu mijiedarbība
Par skursteni

Uzsākot pirts būvniecību, ļoti svarīgi ir rūpīgi izpētīt ventilāciju, uzstādīt un aprīkot to pareizi. Ventilācija pirtī - svarīgs aspekts, ne tikai saistībā ar ekspluatācijas komfortu, bet arī attiecībā uz celtnes izturību un ilglaicību.

Modernās tehnoloģijas sniedz milzīgas iespējas un ventilācijas iekārtu daudzveidību. Šodien ar speciālām iekārtām ir iespējams regulēt temperatūru un gaisa mitrumu, kas nodrošina svaigu gaisu pat uzsildot to. Tomēr mūsdienu ventilācijas iekārtas ir ļoti dārgas.

Ja iespējas aprīkot pirti ar jaunākajām tehnoloģijām nav, tad jūs varat izvēlēties tradicionālās un pārbaudītās metodes, rezultāts nebūs sliktāks, bet lētāks, noteikti.

Ventilācija sākas ar krāsni

Krāsns ir gaisa plūsmas turbīna un ventilācijas sistēmas būtiska sastāvdaļa. Ventilācijas kanāls ir tikai gaisa plūsmas gultne, kurā straumi vada un regulē krāsns:

- Krāsns kurtuvē degšanas process patērē ļoti daudz skābekļa, radot iespaidīgu vilkmi, kas ietekmē gaisa plūsmu telpā un visā ēkā. Nepietiekošas svaigā gaisa pieplūdes no ārienes gadījumā, pilnībā apstājas gaisa plūsma ventilācijas sistēmā, jo kurtuves jauda „apēd” resursus, paņemot pirmkārt degšanai nepieciešamo un tas nav maz;

- Krāsns sakarstot rada siltā gaisa plūsmu, kura ietekmē visu gaisa cirkulācijas norisi pērtuvē un visā pirts ēkā.

Degšanas procesam nepieciešamā gaisa patēriņš apkures ierīcē nedrīkst būtiski ietekmēt ventilācijas sistēmu darbību. Ja apkures ierīce patērē daudz gaisa, tās padevi projektē atsevišķi.

Gaisa plūsma un gars ir atkarīga tieši no krāsns. Lai saprastu, kā tas notiek, ir nepieciešams turpināt pētīt krāsni pirtī, kas ir neatņemama ventilācijas sistēmas sastāvdaļa.

Gara vieglums vai smagums tiek noteikts ar tvaika dispersiju, tas ir, ar gaisā esošo ūdens pilienu lielumu. Jo mazāki ūdens pilieni, jo vieglāk elpot. Tvaiks, kas sastāv no lielām ūdens pilēm – smags tvaiks ir kaitīgs cilvēka veselībai un ir grūti izturams. Tāda tipa tvaiks rodas, piemēram, slēgtā virtuvē, kad ir aizmirsta tējkanna un ūdens no tās iztvaiko. Vārdu sakot, laba akmeņkrāsns dod iespēju iegūt tvaiku ar maksimālu dispersiju, tas ir, iegūt vieglo garu, kura sasniegšana ir pilnvērtīgas pirts priekšnosacījums. Par šīm pirts niansēm un arī akmeņu izvēli plašāk citā reizē.

Šoreiz, runājot par ventilāciju, aplūkosim pirti ar nepārtrauktas kurināšanas krāsni, kas ir plašāk izplatīta un vienkāršāk uzstādāma, bet gaisa plūsma un ventilācijas sistēmas pamatprincipi paliek nemainīgi.

Krāsns kurtuve parasti atrodas pērtuvē vai blakus telpā, kas ir ieteicamāks risinājums, kad kurināšana tiek veikta pa kurtuves tuneli. Tas ļauj pasargāt pērtuvi no koksnes atkritumiem un izvairīties no siltuma zudumiem, kas ir neizbēgami, jo ik reizi atveram pērtuves durvis, lai papildinātu malkas daudzumu kurtuvē. Ja kurtuve atrodas atpūtas telpā un krāsns durtiņas izgatavotas no ugunsdrošā stikla, tad atpūšoties var relaksēti vērot liesmu spēli krāsnī, kas radīs papildus noskaņu.

Krāsns kurtuves tuneli nevajadzētu cieši apmūrēt, bet atstāt spraugu apmēram vienu centimetru tam visapkārt – tas nodrošinās papildus gaisa pieplūdi pērtuvē, tam uzsilstot un novērsīs nevajadzīgu mijiedarbību starp karstuma ietekmētiem dažādas izplešanās materiāliem. Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka, saskaņā ar ugunsdrošības noteikumiem, starp krāsni un degošu materiālu jābūt atkāpei. Ugunsdrošības atkāpe no dūmkanāla (dūmeņa) iekšējās virsmas līdz konstrukcijām 250 mm, līdz degtspējīgām 380 mm. (9)

Arī krāsns kurtuvei ir nepieciešams nodrošinātu gaisa pieplūdi, jo bez pietiekoša skābekļa daudzuma koksne nedegs un degšanas procesam nepieciešamais skābeklis tiks ņemts no telpas. Tas būtiski ietekmēs ventilācijas sistēmas darbību, jo kurtuves vilkme lielās temperatūras starpības rezultātā caur dūmeju ir ievērojami lielāka. Tas var padarīt ventilācijas sistēmas darbību lēnu un maz efektīgu vai arī atsevišķos gadījumos pārtraukt pilnībā.

Gaisa pieplūde

Gaisa pieplūdi krāsns kurtuvē realizē caur ventilācijas kanālu, kas tiek uzstādīts būvniecības gaitā zem telpas grīdas. Tas tiek izvadīts tieši pie kurtuves līdz ar metāla plāksni, kas pasargā grīdu no dzirkstelēm un no kurtuves izkritušajām oglēm.

Kurtuves gaisa pieplūdes ventilācijas kanāla šķērsgriezums ir par 20% lielāks par skursteņa dūmejas šķērsgriezumu. Optimālais svaigā gaisa padeves izmērs krāsnij ir no 300 līdz 400 cm².

Gaisam noteikti jānāk no ārpuses, nevis no ēkas zemgrīdas telpas, lai izvairītos no nepatīkamas smakas. Āra gaiss vienmēr ir bagātāks ar skābekli, tādēļ nodrošinās pilnvērtīgu degšanas procesu.

Ventilācijas kanāli var būt uzstādīti ne tikai zem, bet arī virs grīdas un tos var izvadīt ārpus telpām arī gar sienu. Tomēr, neatkarīgi no tā, kādu kanāla novietojumu izvēlamies, to nepieciešams aprīkot ar dekoratīvu aizsargrežģi un aizbīdni telpās un izturīgu kukaiņu sietu no ārpuses.

Pievērsiet uzmanību tam, ka var samazināties gaisa pieplūdes virsma, kad aizsargrestītes pieput, piemēram, plastmasas restītēm pieputot no 30 līdz 50% no gaisa pieplūdes virsmas var tikt aizsprostota.

Ja krāsns kurtuve atrodas pērtuves telpā, tad nepieciešami divi gaisa pieplūdes kanāli: uz kurtuvi plūstošam gaisam viens, bet otrs – ventilācijas sistēmai nepieciešamais. Šajā gadījumā arī noteikti jāievēro pieplūstošā gaisa kanālu nepieciešamie šķērsgriezumi. Savlaicīgi paredzot, šos ventilācijas kanālus var izveidot mūrējot no ķieģeļiem tā pat kā dūmejas skurstenī. Šos kanālus pirms krāsns uzstādīšanas iespējams izbūvēt grīdas līmenī vai veidojot paaugstinājumu krāsnij.

Kad ventilācijas kanāli izbūvēti tiem paredzētajās vietās, atliek uzstādīt aizvarus plūsmas regulēšanai un pēc tam varam arī pirts krāsni mūrēt vai jau gatavu uzstādīt tai paredzētajā vietā.

Gaisa aizplūšana

Pēc tam, kad uzstādīta gaisa pieplūde, jānodrošina gaisa izvadīšana no telpām. Vislabākais variants ir uzstādīt ventilācijas sistēmas gaisa nosūces kanālu telpā pa diagonāli attiecībā pret pieplūdi, tātad arī attiecībā pret pirts krāsni. Ļoti svarīgi ir pareizi uzstādīt ventilācijas kanālus. Gaisa ieplūde šajā gadījumā būs no apakšas. Ventilāciju var izvadīt caur sienu pie griestiem un uz āru. Labākais variants ir, ja ventilācijai ir izbūvēti speciāli kanāli skurstenī paralēli dūmejām, kurās iespējams nodrošināt atbilstošu vilkmi, kas nodrošina ventilācijas sistēmas pilnvērtīgu darbību.

Atšķirībā no ventilācijas ejām caur sienu, ventilācija, kas izbūvēta ar izeju uz jumtu, nodrošina, ka šajā gadījumā kondensāts nenotecēs pa sienu.

Ventilācijas kanālu izmēri.

Plānojot ventilācijas kanālu šķērsgriezumu jāņem vērā telpas kubatūra un nepieciešamā gaisa apmaiņas intensitāte vajadzīgā mikroklimata un pietiekama skābekļa daudzuma nodrošināšanai pērtuvē.

Dabiskās ventilācijas kanāla izmērs parasti ir no 125 cm² + papildus 10%: ~(⧄ 11,5 x 11,5 cm vai caurule Ø 12,5 cm).

Piespiedu ventilācijas gadījumā kanālu izmēri var būt nedaudz mazāki, bet atbilstoši aprēķiniem, ventilatoru jaudai un to izmēriem (~Ø 100mm).

Par krāsns pieplūdes kanālu šķērsgriezuma izmēriem minēju jau iepriekš.

Apkures un ventilācijas sistēmu mijiedarbība

Pa pieplūdes ventilācijas kanālu zem krāsns telpā vienmērīgā plūsmā iekļūst aukstais gaiss, kas plūstot caur pirts krāsns akmeņu krāvumu uzsilst un tālāk piepilda pērtuvi. Tādā veidā tiek nodrošināta pērtuves telpas ventilācija un vienmērīga gaisa plūsmas uzsildīšana.

Ja ir paredzētas un izbūvētas ventilācijas šahtas no pērtuves, kuras nodrošina siltā gaisa nokļūšanu arī citās telpās, tad krāsns kurināšanas laikā tās varam atvērt, lai nodrošinātu siltuma plūsmu blakus telpās. Šāda risinājuma gadījumā jāparedz arī gaisa noplūdes ejas telpās, uz kurām pievadīsim siltumu, lai nodrošinātu siltuma apmaiņu un gaisa cirkulāciju.

Vēlreiz atzīmēšu, ka kurtuves vilkme ir jaudīga padarīšana, kura atņems ventilācijas sistēmai svaigo gaisu pie pirmās izdevības pat ja tā atradīsies blakus telpā, tādēļ atgādināšu, ka komplicētu telpu ventilācijas risinājumu gadījumā noteikti aiciniet talkā speciālistus, jo arī uzvalka pašūšanu un zobu labošanu taču neuzņemsimies pašrocīgi.

Par skursteni

Praksē daudzi būvētāji atstāj neizolētu metāla skursteņa posmu pērtuves telpā, iegūstot papildus sildvirsmu telpas gaisa uzkarsēšanai. Pati par sevi atklāta metāla caurule izstaros „skarbu” karstumu un būtisks mīnuss šādam „sildķermenim” ir tas, ka uzmetot garu, uz sakarsētā metāla nokļuvušie ūdens pilieni ļoti strauji iztvaiko, radot nepatīkamu aromātu un veidojot „smago gaisu”, kas bieži ir par iemeslu galvassāpēm pēc pirts apmeklējuma.

Daudzi, cīnās ar to, uzstādot izolētas sendvič tipa caurules, tādējādi neefektīvi izmantojot šo siltumu un veicinot metāla caurules ātru nolietošanos kondensāta un aktīvu skābju veidošanās dēļ metāla dūmejas iekšpusē.

Protams, nedrīkst atstāt atklātu uzkarsētu metāla cauruli. Tomēr metāla skursteņa "iepakošana" arī nav vēlama. Vislabāk ap metāla cauruli veidot ķieģeļu apvalku, atstājot gaisa spraugas, caur kurām siltais gaiss nokļūs telpā, radot papildus siltumu, bet, tajā pašā laikā nodrošinot ūdens pilienu nenokļūšanu tieši uz nokaitētā metāla.